Kliedējam mītus par uztura speciālistiem

1. Mīts:  cilvēks, kurš lasa lekcijas par  uzturu vai  ir uztura bagātinātāju pārstāvis, var dēvēt sevi  par uztura speciālistu.

Uztura speciālists ir ārstniecības persona, kura piedalās pacienta ārstēšanas, rehabilitācijas un veselības veicināšanas procesā. Uztura speciālists izvērtē pacienta veselības stāvokli, ēšanas paradumus, ikdienas fizisko aktivitāti. Pamatojoties uz iegūto informāciju, sniedz uztura rekomendācijas.  

Uztura speciālista  kvalifikāciju   var iegūt  tikai Rīgas Stradiņa universitātē http://www.rsu.lv/studiju-iespejas/pamatstudijas/medicinas-un-veselibas-aprupes-studiju-programmas/uzturs , kur  4 vai 4,5 gadu laikā apgūst daudzus  priekšmetus, piemēram, anatomiju, fizioloģiju, ģenētiku, bioķīmiju, mikrobioloģiju, pārtikas ķīmiju, pataloģisko fizioloģiju, iekšķīgo slimību pamatus, utt.  Sīkāk par programmu  un mācību priekšmetiem var izlasīt šeit : http://www.rsu.lv/images/stories/dokumenti/pasnovertejumi/uzturs_studiju_programmas_raksturojums.pdf

Latvijā par uztura speciālistu  sevi dēvēt var tikai DIPLOMĒTS speciālists.Tikai cilvēks ar uztura speciālista diplomu ir tiesīgs iegūt sertifikātu savā profesijā. Ja speciālists ir sertificēts, tad tas nozīmē, ka šis cilvēks papildus iegūtai izglītībai ir nokārtojis sertifikācijas eksāmenu. Sertifikācijas eksāmenu var kārtot uztura speciālisti ar vismaz 2 gadu darba pieredzi. 
Informāciju par uztura speciālistiem ir iespējams uzzināt Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu Asociācijas mājas lapā www.ldusa.lv

 

2. Mīts:  pie uztura speciālista var griezties tikai gadījumā, ja ir nepieciešams samazināt svaru.

Uzturs ir nozīmīgs ne tikai svara korekcijas gadījumā, bet arī dažādu slimību profilakses un ārstēšanas procesā. Pie uztura speciālista var griezties, ja ir gremošanas sistēmas, sirds un asinssvadu sistēmas, vielmaiņas slimības, pārtikas alerģija vai  nepanesamība utt. Nozīmīga ir konsultācija pie uztura speciālista,  ja ir paaugstināts cukura, holesterīna vai urīnskābes līmenis asinīs. Uztura speciālistu var apmeklēt arī pilnīgi veseli cilvēki, lai noskaidrotu, vai uzturs, kas tiek lietots ikdienā, neveicinās veselības traucējumu  attīstību nākotnē.

 

3. Mīts: uztura speciālisti liek  badoties vai ievērot ļoti stingras diētas.

Uztura speciālists palīdz pacientam  koriģēt ēdienkarti, lai pakāpeniski padarītu savu uzturu pilnvērtīgu, neaizliedzot, bet iespējams ieviešot ierobežojumus pacientu ierasto produktu lietošanā, ja tie neatbilst veselīga uztura pamatprincipiem. Uztura speciālsts  nekad nenozīmē īslaicīgas „brīnumdiētas” vai „brīnumlīdzekļus”, badošanos, bet iemāca cilvēku izvēlēties veselībai ieteicamus produktus.

 

4. Mīts: ejot pie uztura speciālista nav jāņem veikto asins analīžu un citu izmeklējumu rezultāti.

Uztura speciālistam līdzīgi  kā citai ārstniecībai personai interesē ne tikai tas, ko pacients ēd, bet  arī viņa veselības stāvoklis, lai varētu nozīmēt atbilstošu uzturu.  Uztura speciālists  pēc sarunas ar pacientu, var ieteikt veikt papildus analīzes.

 

5. Mīts: uztura speciālists pacientam var uzstādīt diagnozi.

Ja ir aizdomas par kādu slimību, vispirms jādodas pie atbilstoša ārsta, jāveic nepieciešamie izmeklējumi un pēc tam ar ārsta slēdzienu  var iet pie uztura speciālista, lai saņemtu ēdienkarti vai uztura rekomendācijas atbilstošas veselības stāvoklim.

Piemēram, visbiežāk pacientiem šķiet, ka  ārsta alergologa konsultāciju var aizstāt ar uztura speciālista apmeklējumu, atnākot ar aizdomām par pārtikas alerģiju. Tikai ārsts alergologs var noteikt, vai pacientam ir alerģija un vai konkrēts pārtikas produkts ir pilnībā  jāizslēdz no ēdienkartes vai jāsamazina tā lietošana. Tikai pēc tam, kad ārsts alergologs ir iepazinies ar analīžu rezultātiem un devis savu slēdzienu, jādodas pie  uztura speciālista pilnveidot ēdienkarti, lai tajā netrūktu organismam nepieciešamās uzturvielas.

 

6.  Mīts: uzturzinātnieks vai  dietologs ir uztura speciālists.

Uzturzinātnieks var nebūt ārstniecības persona. Lai kļūtu par uzturzinātnieku var apgūt Starpaugstskolu maģistra studiju programmu „Uzturzinātne”. Mācību ilgums ir 2 gadi.  Par uzturzinātnieku var kļūt uztura speciālists, ārsts, ķīmiķis, pedagogs, veterinārārsts  vai pārtikas tehnologs. Piemēram, pedagogs ar uzturzinātnes diplomu nevar strādāt poliklīnikā vai kādā citā ārstniecības iestādē. Tas nevar kārtot arī sertifikācijas eksāmenu.

Gan dietologs, gan uztura speciālists ir ārstniecības personas, tomēr pastāv atšķirība, lai gan abi var sastādīt ēdienkartes dažādu slimību gadījumos un palīdzēt koriģēt svaru. Dietologs ir pakāpienu augstāks, jo var uzstādīt diagnozi un izrakstīt medikamentus, ko nedrīkst darīt uztura speciālists. Tāpēc, ja cilvēkam ir nopietna reta slimība vai neskaidra diagnoze, tad ir labāk konsultēties ar ārstu dietologu.

Latvijā dažkārt cilvēki jauc šīs trīs profesijas. Lai pārliecinātos, vai griežaties pie uzturzinātnieka, dietologa vai uztura speciālista, nevajadzētu kautrēties, bet uzjautāt, kādu izglītību speciālists ieguva. Informāciju par uztura speciālistiem var uzzināt www.ldusa.lv vai rakstot ldusa@ldusa.lv

 

Rakstu sagatavoja Jeļena Pavlova, sertificēta uztura speciāliste, LDUSA valdes locekle